ĀRDURVJU ARHITEKTŪRA -2

APKALUMI

Durvju vērtņu attīstības priekšvēsturē dzelzs daļu izmantojums ir samērā reti sastopama parādība. Tieši ilgstošajai "tīru" koka konstrukciju izmantošanai var pateikties par gadsimtiem senām atsevišķu koka daļu savienojumu tradīcijām. Savstarpēji saderīgu materiālu izmantojums nodrošināja izstrādājumu ilgmūžību. Tomēr pamazām līdztekus galdniekiem durvju vērtņu izgatavošanas procesā iesaistījās arī kalēji, radot mākslinieciski augstvērtīgus un koka izstrādājumus bagātinošus izstrādājumus.

Mākslinieciskai metāla daļu apdarei līdztekus mākslinieciski dekoratīviem apsvērumiem bija arī izteikti praktiska nozīme. Piemēram laikā, kad dzelzs bija dārga, lentveida viru garengriezums sekoja ideālajiem būvmehānikas likumiem - tuvāk pie viras ass tās bija biezākas, tuvāk viras galam plānākas. Kalumu mākslinieciskā apstrāde deva arī citu pozitīvu iezīmi - kalšanas procesā dzelzs izstrādājums kļuva noturīgāks pret visu laiku dzelzs lielāko "ienaidnieku" - rūsu. Šajā kontekstā dzelzs izstrādājumu apstrādē saskatāma arī zināma vērtību skalas pārvirzīšanās - salīdzinot ar XVIIIgs., XIXgs. virām ir vienāds biezums visā tās garumā, vairs nerūpējoties par ievērojami lētākās dzelzs ietaupīšanu, kā par salīdzinoši dārgāko kalēja darbaspēka pielietošanu.

Durvju apkalumus pēc to funkcijas var iedalīt divās lielās grupās :

  • mehānismi, kuros durvju vērtnes veras - viras,
  • mehānismi, ar kurām vērtnes aiztaisa - aizbīdņi, slēdzenes utt.

    VIRAS

    Viras attīstībā ir zināmā mērā pārdzīvojušas atgriezenisku procesu. Vecākās durvju vērtnēs kā "apkalumu" materiāls galvenokārt izmantots koks. Vecākās - tapu viras veidotas kā durvju vērtnes vienas malas cilindrisks pagarinājums, kuru iesēdina atbilstošās ligzdās - gultnēs slieksnī un palodā. Šā viru tipa priekšrocība ir vienkāršā izgatavošana, trūkums - sarežģītā un nepieciešamā vērtnes nomaiņa, kad viras ir izdilušas.

    Dēļu sastiprināšanai izmantotās šķērsdzītnes, acīmredzot, rosinājušas nākošo soli durvju viru attīstībā - kāšu viras jeb kāšviras. Agrīnākos paraugos koka durvju vērtņu šķērsdzītnēm piestiprinātas t.s. lentveida viras, kuras uzkārtas uz mūrī vai kokā iestiprinātiem kāšiem. Kāšviru kāši atrasti Rīgas arheoloģiskajos izrakumos jau sākot ar XIIIgs., kur tie iestiprināti aplodā un uz tiem uzkārtas atbilstoši vērtnes vienā malā piestiprinātas viru cilpas. Diemžēl arheoloģiskajos izrakumos nav atrasti pašu izmantoto viru paraugi. Var pieņemt, ka tās bijušas lenšu viras - vienkāršākais kalto viru tips.

    Otrs izplatītākais kāšviru veids ir ragveida viras. Līdz ar pāreju no bloka uz rāmju - pildiņu sistēmu pašu vērtņu izveidē, lentveida viras, kuras citādi šķērsotu pildiņus, vairs neatbilda savam uzdevumam, kā arī estētiskajām prasībām. Pāreja no lentveida viras uz ragveida kalumu ir viens no būtiskākajiem posmiem metāla apkalumu formālās attīstības vēsturē. Izmantotais princips - lentveida vira sašķelta divās daļās, un tās gali atliekti uz divām pusēm - ir elegants un vienkāršs. Līdz ar to viras vairs nebalstīja visu vērtni, bet gan tikai tās malu; viru kompozīcijas ass no horizontālas pārvērtās par vertikālu, pieļaujot gludo konstruktīvo elementu rotāt ar izteiksmīgiem dzelzs vijumiem (piemēram, Doma baznīcas vējtverī. Kā ragveida viru paveids izmantotas viras ar atliektiem galiem - to gali pēc viras sašķelšanas atliekti tikai vienreiz.

    L-veida viras kā lentveida viru paveids plaši izmantotas smagu un masīvu vērtņu vēršanai. Viru izveidojums nodrošināja gan vērtnes atvēršanu, gan arī konstrukcijas noturību un tās izmantotas kopā ar pildiņu konstrukcijā veidotām ārdurvīm.

    Locīklu viras izmantotas nelielām pakārtotas nozīmes vērtnēm, kā arī mazākas vērtnes iestiprināšanai lielākā. Šādā gadījumā tās varēja būt L-veida viru sastāvdaļa, nodrošinot pusvērtnes atvēršanu (piemēram, Arsenāla ielā 3).

    Stobrviras (arī sānu viras - piestiprināmas no vērtnes sāniem) sākotnēji izmantotas nelielu durvju vēršanai. Nelielie šo viru izmēri notiekuši arī galveno trūkumu - nelielo noturību, tādēļ sākotnēji tās izmantotas galvenokārt iekšdurvīm. 1852.-1855. g. būvētajai Biržas ēkai ieejas durvīm izmanotas stobrviras, savukārt masīvie pildiņu vārti iekārti L-veida virās.

    SLĒDZENES

    Uz aizliekamas bultas principa balstīts vienkāršākais durvju slēgšanas veids - aizliekama mēlīte. Šis slēdzējmehānisma princips praktiski nav mainījies laika gaitā - interesanti salīdzināt XIVgs. ēkas durvju aizliekamo mēlīti ar pat vēl XXgs. sākumā Latvijas laukos pazīstamo. Viena no retajām vietām, kur Rīgas ārdurvīm saglabājies šāds vienkāršs slēgšanas mehānisms ir Arsenāla ielā 3 pagalma korpusa namā.

    Nākošais solis durvju slēgšanas principu attīstībā bija pāreja no aizliekamas bultas uz bīdāmu bultu. Šāda aizslēgšanas metode lietota Latvijas viduslaiku pilīs (Ventspils, Āraiši), kur vārtu aizslēgšanai izmantots aizsarg-baļķis, kurš izbīdāms no sienas plaknes. Turpmākā attīstības stadijā, tikai daudz mazākos izmēros, veidotas dažāda parauga bultas kā pirmais solis uz slēdzenes izveidošanu.

    Vecākām durvju vērtnēm atslēgas mehānisms veidots atsevišķi no durvju roktura, tomēr pamazām abas funkcijas apvienojas vienā korpusā - slēdzenē. Pēc tās nostiprināšanas veida pie vērtnes izšķir kastes slēdzenes un iekaļamās slēdzenes. Kastes slēdzene ir primitīvākais un masīvākais durvju slēdzējmehānisma izveides princips. Atslēgas vācele nostiprināta vērtnes iekšējā vai reizēm ārējā plaknē. Dēļu durvju gadījumā tas ir vienīgais iespējamais slēdzenes nostiprinājuma veids, savukārt pildiņu durvīm slēdzenes stiprinājuma vietā praktiski netiek bojāts vērtnes rāmis. Kastes slēdzenes parasti izgatavotas no dzelzs, slēdzenes vāceles mēdza melnināt vai alvot.

    Modernākās - iekaļamās slēdzenes - iegremdētas vērtnes rāmja statnī, tādejādi vērtnēm no abām pusēm nodrošinot vienādu izskatu. Slēdzenes mehānisms veidots mazāks, smalkāks, bet līdz ar to arī trauslāks.

    NOSEGPLĀKSNES

    Nosegplāksnes galvenais uzdevums ir atslēgas cauruma aizsardzība. Acīmredzot tādēļ tās parasti veidotas vairoga formā, tomēr izplatītas arī vienkāršas taisnstūra vai ieapaļa romba plāksnītes. Nosegplākšņu forma sekoja slēdzeņu attīstībai, proti, agrākos paraugos tās aizsargāja tikai atslēgas caurumu, savukārt vēlākās kompozīcijā iekļauts arī rokturis.

    KLAUDZEKLIS

    Senākā rokturu forma - durvju klaudzeklis sākotnēji izmantots kā vienīgais durvju rokturis - durvju fiksācijai aizvērtā stāvoklī izmantotas slēdzenes vai aizbīdņi. Tomēr vēlāk tie izmantoti kopā ar durvju rokturiem, tādejādi pildot durvju zvana funkciju.

    BULTAS

    Aizbīdņi izmantoti divviru durvīm nekustīgās vērtnes fiksācijai, kā arī paralēli slēdzenei kā durvju aizslēgmehānisms. Līdzīgi kā slēdzenes, sākotnējā variantā tie uzlikti uz vērtnes plaknes, šādā gadījumā nereti tos noformējot dekoratīvās formās. Jaunākos paraugos aizbīdņi iestrādāti pildiņu durvju vērtnes rāmja statnī, arī ar locīklveida mehānismu, no kurienes radies to nosaukums - baskili.

    AIZVĒRĒJI

    Atsevišķu durvju aprīkojumu grupu veido iekārtas durvju automātiskai aizvēršanai - atsperes, atsvari. Agrīnajos piemēros durvju aizvēršanai izmantots pie tām piesiets iekārts baļķis. Atsevišķās sabiedriskās ēkās durvju automātiskai aizvēršanai lietota troses un atsvara sistēma, savukārt virknē īres namu šim nolūkam izmantotas atsperes.

    06.07.2005.
    Teksts un attēli Text and pictures
    (c) Arturs Lapins 2005.
    Teksta un/vai attēlu izmantošanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.
    If any part of text and / or pictures are used, refering to the author is mandatory.