ĀRDURVJU ARHITEKTŪRA

IEVADS

Nama ieejas durvis ir pirmā arhitektoniskā detaļa, kura sagaida, ieejot ēkā. Ēku fasādēm būtisks aspekts ir to siluets - to iespējams novērtēt no attāluma ielas perspektīvē. Ieejas durvis turpretī ir detaļa, kas veido pirmo tuvāko priekšstatu par ēku. Tas, kā izveidotas, nokrāsotas, cik sakoptas ir ieejas durvis nosaka ēkas raksturu un arī tās prestižu.

Durvis, un it īpaši ēkas ieejas durvis, pretstatā fasādes plaknei kā norobežojošam - pasīvam elementam, ir funkcionāli aktīvas. Ieejot caur durvīm nonāk "citā pasaulē", "otrā pusē"; tieši caur un ap durvīm norisinās lielākā daļa ikdienišķo un neikdienišķo notikumu. Šādas paaugstinātas funkcionālās aktivitātes sekas ir bijusi apzināta vai neapzināta vēlme ar mākslinieciskiem paņēmieniem šo elementu uzsvērt. Dažādos vēsturiskajos laikmetos var sastapt atšķirīgus ieejas durvju traktējumus: tās ir bijušas gan ierāmētas ar apmalēm, portālu; rotātas ar dekoratīviem režģiem, apkalumiem; ar plastisku apdari vai arī, tieši pretēji, risinātas uzsvērti atturīgās formās. Attieksme pret tām, to novietojums, izskats un uzbūves princips mainījies atbilstoši katra stila prasībām un/vai pasūtītāja vēlmēm. Arhitektūras un mākslas teorijā pastāv jēdzieni "stila arhitektūra", "stila māksla", "stila mēbeles". Terminu "stils" saprotot kā noteiktam laikam raksturīgu mākslinieciskās un formālās izteiksmes līdzekļu un radošo metožu kopumu, to pilnībā var attiecināt arī uz durvju vērtņu izgatavošanu. Tieši ārdurvju vērtņu izveidojumā stils atradis vienu no spilgtākajām un agrīnākajām izpausmēm. Ārdurvju izveidojums atbildis sava laika funkcionālajām un estētiskajām prasībām. Vērtņu uzbūve joprojām liecina par konkrēta vēsturiska perioda konstruktīvu varēšanu. Kā sava laika estētisko prasību atspulgs stila durvis ir neatņemama stila arhitektūras sastāvdaļa.

Ieejas durvju aktīvā būtība ir galvenais iemesls to nomaiņai remontdarbu laikā. Salīdzinot ar XXgs. 20. gadiem, tikai Vecrīgā vien zudusi gandrīz ceturtā daļa ārdurvju vērtņu. Pirms 2.pasaules kara tam par iemeslu bija īpatnā pēc-viduslaiku un pirms-atmodas kultūras mantojuma vērtību skala, pēckara periodā - vispārēji paviršā attieksme pret pagātnes mantojumu. Pat laikā, kad pirmskara periodā vairāku nojaucamo Vecrīgas ēku portālus pārvietoja uz Latvijas Universitātes ēku, ārdurvju vērtnes kā mākslinieciski "mazvērtīgs" elements tur nenonāca. Pēckara periodā daudzas vērtnes tika nomainītas vai sabojātas tolaik moderno restaurācijas nostādņu iespaidā. Zinot šo skumjo priekšvēsturi un staigājot pa Rīgu, atliek tikai apbrīnot atsevišķus neizskaidrojamu iemeslu dēļ līdz mūsdienām nonākušos ārdurvju paraugus.

KONSTRUKCIJA jeb KĀ BŪVĒTAS DURVIS

Durvju vērtņu uzbūves attīstībā var izsekot divus paralēlus - bloka un rāmja-pildiņu - uzbūves principus. No tiem bloka princips uzskatāms par hronoloģiski senāko. Līdzīgi kā citu arhitektūras elementu attīstībā, vienkāršākajā un agrāk pielietotajā shēmā nesošā un nesamā daļa nav izdalīta atsevišķi, bet visa konstrukcija veidota kā viens veselums. Arī durvju senākiem paraugiem par nesošu elementu kalpo visa vērtne.

DĒĻU (NAMDARU) DURVIS

Vienkāršās izgatavošanas dēļ namdaru jeb dēļu durvis nav zaudējušas popularitāti līdz pat mūsdienām un joprojām tiek izmantotas dažāda rakstura palīgēkām. Namdaru durvju priekštecis sastāvēja no ass koka - stumbra ar atzaru; zars veidoja augšējo šķērsjoslu, tā gals bija savienots ar stāvjoslu. Uz šā karkasa ar koka naglām bija uztapoti dēļi. Izvirzītie ass koka augšējais un apakšējais gali bija noapaļoti un iestiprināti divos iedobtos akmens sliekšņa un durvju pārsedzes caurumos, veidojot tā sauktās tapu viras. Durvis bija izgatavotas bez metāla daļām, pat aizslēgšanai izmantota koka bulta, kuru ievietoja pie stāvjoslas ar tapām piestiprinātā koka fiksatorā.

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, šādas un līdzīgas durvju vērtnes Latvijā izmantotas vismaz no XII-XIIIgs., kaut arī, iespējams, izmantotas jau agrāk. Atrastās durvju vērtnes izgatavotas no vertikāliem tēstiem priedes dēļiem. Sliekšņu fragmenti liecina, ka arī tām bijušas t.s. tapu viras - šajā gadījumā iestiprinātas koka slieksnī un pārsedzē.

Lai vērtnes būtu stingrākas, vēlākos periodos gludajai plaknei uznaglota otra dēļu kārta šķērsām stateniski liktajiem dēļiem. Nereti vērtņu apšūšanai lietoto dēļu malas profilētas, tādejādi iegūstot "oderētās" jeb rakstītās durvis. Profilētie dēļi izcēla vērtnes apšuvuma šuves un tādejādi īpaši akcentēja dēļu veidoto rakstu. Kaltās naglas, ar kurām apšuvuma dēļus piestiprināja pamatkonstrukcijai, vēl vairāk uzsvēra dēļu dekoratīvo klājumu.

PILDIŅU (GALDNIEKU) DURVIS

Par modernāku, principiāli atšķirīgu durvju konstruktīvās uzbūves veidu uzskatāmas pildiņu durvis, dēvētas arī par galdnieku durvīm, acīmredzot to komplicētākās izgatavošanas dēļ. Sākot ar XIVgs. ēkās parādījās durvis ar biežu šķēršu pārsējumu, katrā no tiem ievietojot vienu viengabala pildiņu. Šie pildiņi, kalpojot kā sava veida rāmji, neļāva durvīm sašķiebties, līdz ar to bija iespējams likvidēt atgāžņus. Nedaudz vēlāk pildiņus savienojuma vietā ar vērtnes rāmi sašaurināja, līdz ar to iegūstot raksturīgo ķīļveida formu, kuru tie saglabājuši līdz pat mūsdienām.

Pildiņu virsmas traktējums mainījies no vienkāršas gludas plaknes, līdz sarežģītiem kokgriezumiem. Kaimiņvalstīs (Lietuvā, Skandināvijas valstīs) saglabājušos gotisko vērtņu paraugos ir izplatīts pildiņu variants ar ielocīta audekla motīva dekoru, kurš Eiropā sastopams vismaz no XIVgs.

Pildiņu skaits pildiņu durvju izveidojumā mainījies no daudziem maziem kvadrātiņiem līdz vienpildiņu durvīm, tomēr visizplatītākais ir bijis divpildiņu variants. Katram stila prasības izpaudušās gan atsevišķu pildiņu proporcijās, gan katra pildiņa zvirzītās plaknes jeb spoguļa izveidojumā.


06.07.2005.
Teksts un attēli Text and pictures
(c) Arturs Lapins 2005.
Teksta un/vai attēlu izmantošanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.
If any part of text and / or pictures are used, refering to the author is mandatory.